Atkarība kā problēma un metafora

Kāds ārsts ir teicis: „Ja mēs būtu veidoti no vienas nedalāmas matērijas,
mēs nekad neslimotu. Jo tajā neiekļūtu dabiskā vide, kas uz to iedarbojas negatīvi”.
Abuls - Faradžs

Dažādās kultūrās visos sociālajos slāņos cilvēks tiecās lietot vielas, kas spēj izmainīt viņa apziņu, uztveri, fizisko stāvokli. Šo vielu lietošanas diapazons izpleties no augstākajiem reliģiskiem kultiem, rituāliem līdz vienkāršam alkoholismam. Tā arī nosaukto vielu saraksts ir liels un nemitīgi papildinās. Es, lielākoties nosacīti, izcelšu tās, kuras pieņemts dēvēt par narkotikām, problēmas, kas saistītas ar tām un iespējas problēmu risināšanā. Tas, kas vēl 200 gadus atpakaļ bija viedo noslēpums, bet mietpilsoņa prātos tikai kā sapnis par brīnumnūjiņu, kas izpildītu visas vēlēšanās, kļuva absolūti par pieejamu realitāti un pat par ļoti labu biznesu. Ar seno kultūru atnākšanu rietumu racionālajā civilizācijā tiek atbrīvots monstrs, pamatīgi aizmirstot apiešanās ar to mākslu. Tā rezultātā mums ir viena no desmit šī laika smagākajā problēmām – narkomānija.
Uz narkomānijas problēmu ir iespējams un vajag skatīties no divām pusēm:
kā uz atkarības problēmu tieši no narkotikām, no ķīmiskam vielām
un kā uz metaforu. Pirmajā gadījumā runa būs par nelielu cilvēku grupu. Pēc statistikas datiem
2 – 5 % iedzīvotāju patoloģiski atkarīgi no narkotikām. Bet no metaforas viedokļa visa mūsdienu sabiedrība, rietumu sabiedrība ir caurvīta ar šīs problēmas perēkļiem, kļūstot par galveno un patogēno faktoru klīniskajā narkoatkarībā.
Pamēģināsim tikt skaidrībā ar narkomāniju no filozofiskās un emocionālās puses. Ko vēlas un ko saņem cilvēks, kurš lieto narkotikas? Baudu! Un tā ir vienīgā reālā, pozitīvā motivācija, kas cilvēku vedina pie narkotikām. Bet no otras puses, kas tur slikts, ja visa mūsdienu kultūra par vienu no galvenajām vērtībām uzskata tieši iespēju saņemt no dzīves baudījumu. No vienas puses par to runā reklāma, bet no otras – par to runā visa humānā  psiholoģija – iespēja gūt baudījumu, priecāties par dzīvi, par katru tās mirkli. Šo neapstrīdamo frāzi var lasīt gan Maslova, gan Perlza, gan Fromma darbos utt. Paradokss ir tajā, ka tieši to arī saņem narkomāns, kā arī alkoholiķis, lietojot savu iemīļoto produktu. Viņš saņem baudu, uz ko aicina masu kultūra. Bet tieši šī pati kultūra kritizē veidu gan kādā šī bauda tiek iegūta, gan tās sekas.
Dotais psiholoģiskais process kalpo tam, lai uzturētu piemērošanos dzīvei, organisma adaptācijai un attīstībai. Šis process ir tik pat svarīgs, cik delikāts, un katrā šī procesa etapā pastāv kritiena risks, kas var novest pie zināmām psiholoģiskām problēmām. Organismam brīdī, kad aktivizējas jebkura vajadzība, kļūst vienaldzīgs pats vajadzības tips - vai tā ir pamata vajadzība vai metavajadzība, vai  vajadzība pēc barības, seksa vai vajadzība pēc jaunās automašīnas un  paaugstinājuma darbā. Jebkurā gadījumā viss organisms mobilizējas, lai šo vajadzību apmierinātu.
Bet tagad atgriezīsimies pie sarunas par mūsdienu kultūras īpatnībām, masu kultūras patēriņa. Vēl viens paradokss ir tajā, ka visas rietumu sabiedrības labklājība (un nesen arī austrumu) ir atkarīga no masu patēriņa mehānisma. Jo vairāk saražojam saldējumu, automašīnas, prezervatīvus, filmas, mednieku desiņas, jo vairāk darbavietu, jo lielāka pirktspēja. Lielākas investīcijas attīstībā tam pašam masu kultūras patēriņam. Lai šo apli uzturētu, nepieciešams, lai cilvēki nepārtraukti velētos pirkt. Nospiedošais reklāmas produkcijas apjoma rafinētais stils skan sekojoši: „Pērc šo, un tu tūlīt kļūsi laimīgs”, pērc krēmu, mašīnu, mobilo telefonu, māju, datoru un…. kļūsi laimīgs. Absurds!  Mēs to saprotam. Bet pērkam, pērkam un pērkam, lai būtu laimīgi. Mēs pērkam, ja mums ir nauda. Bet jāpiebilst, ka ne būt ne visiem ir nauda pietiekošā daudzumā, lai nopirktu visu to, uz ko mudina reklāma. Un tā vajadzība ir integrēta un aktivizēta. Bet iespējas šīs vajadzības piesātināt ir nepietiekošas. Jau no pirmajiem Pavlova eksperimentiem bija zināmi tādi fenomeni kā hiperstimulācijas neirozes, dažādu virzienu stimulācijas, nenostiprinātas stimulācijas. Varonīgie Pavlova suņi burtiskā nozīmē upurēja dzīvi, lai pierādītu šādas iedarbības pazudinošo ietekmi (mirstot no infarktiem, onkoloģiskām saslimšanām un citiem psihosomatiskajiem traucējumiem). Pavlovs pielietoja savu pētījumu rezultātus lai analizētu sociālos procesus un brīdināja par nepārdomāto patēriņa sfēras stimulāciju sabiedrībā, prognozējot sociālas kataklizmas un sociālas neirozes, pie kurām pieskaitīja alkoholismu un narkotikas.

Kopsavilkums

Manis aptaujātie klienti, ikdienā ir cilvēki, kuri strādā algotu darbu, lai saņemtu iztiku, viņiem ir ģimenes, bet viņiem dzīvē nav paveicies ar mīlestību un sapratni. Viņi visi vēlējās tikai vienu, gūt baudu nedomājot par sekām. Klienta anamnēze parāda, ka vidējais vecums, kad klients sācis lietot narkotiskās vielas ir 14 – 18 gadi. Šis vecumposms sasaucās ar pusaudžu gadiem, kad psihe vēl nav pietiekami stabila, lai pretotos ārējiem kairinātājiem. Valda bara instinkts, kurš tā vien kliedz, pamēģini vismaz vienu reizi nekas slikts jau nenotiks, ja tas nelīdz, tad instinkts paliek naidīgāks un uzstājīgāks caur draudiem saka: ja nepamēģināsi nebūsi viens no mūsējiem. Būt vienam no mūsējiem izrādās iedarbīgs līdzeklis, jo ne vienmēr ģimenēs šī mīlestība un sapratne ir saņemta, tas atspoguļojas klientu radinieku, vecāku anamnēzēs. Daži ir piedzīvojuši vardarbību ģimenēs un tas uz nenobriedušo psihi atstāj graujošu iespaidu. Šeit ir jāņem vērā sociālais faktors pēc shēmas, ģimene – es – sabiedrība. Ja divos pirmajos faktoros nav saskaņa, tad trešais faktors ar sabiedrības seju mēdz pat nosodīt to ko ir piedāvājusi.

Izmantotā literatūra

1. Rudzītis V., Kā nodzēst izdegšanas ugunsgrēku? – Rīga: LR IeM Kārtība un drošība izdevums IeM sistēmas darbiniekiem, 2008. gada 01. augusta izdevums Nr.1

2. https://www.atkariba.lv/?topic=04_05&lang=lv

3. https://www.gestalt.lv/lat/rigas_gestalta_instututs/gramatas_un_raksti/?doc=1211