Mans mērķis ir dalīties savā pieredzē uzsākot savu geštaltterapeita praksi darbā ar bērniem. Šajā stāstā es vēlos padalīties savās izjūtās un pieredzē ko ieguvu 10 sesiju darbā ar savu pirmo klientu, 7 gadīgu zēnu.
Biju nostrādājis skolā nedēļu augstākais divas. Es mēģināju saprast vidi, kurā esmu nonācis. Alvis bija mans pirmais klients ne tikai skolā, bet vispār līdz ar to sajutu lielu atbildības sajūtu un baidījos kaut ko izdarīt ne tā. Man nebija pieredzes, bet ar Alvja ierašanos es sāku krāt savu pieredzi geštaltterapeita darbā ar bērniem.
Klients Alvis (vārds mainīts) 7.g.v. uz konsultāciju ieradās kopā ar mammu. Līdz šim dzīvoja citā pilsētā, bet iestājoties ekonomiskajai krīzei valstī Alvja vecāki zaudēja darbu un pieņēma lēmumu atgriezties dzimtajā pusē pie vecākiem. Pašreiz Alvis dzīvo zem viena jumta kopā ar vecākiem, diviem jaunākiem brāļiem un vecvecākiem. Līdz šim Alvis apmeklēja Valdorfa pedagoģijas skolu, bet tagad ir uzsācis mācības vispārizglītojošā skolā. Pēc mātes teiktā jaunie apstākļi Alvim ir radījuši spriedzi, kas izpaužas kā straujas uzvedības svārstības ar agresijas uzplūdiem (skaļi trokšņo, straujas garastāvokļa maiņas, uzbudinātība, īpaši vakaros pirms gulētiešanas). Pēc mātes teiktā Alvis pirms gulētiešanas lieto nervu nomierinošus līdzekļus, kurus rekomendējis neirologs. Alvja ģimene ir ļoti reliģioza, regulāri apmeklē un piedalās baznīcas pasākumos. Pēc mātes teiktā vecāmāte ir despotiska personība, savukārt vecaistēvs sirgst ar garīgās veselības traucējumiem.
Uz konsultāciju Alvja mamma ieradās ar pieprasījumu noskaidrot kas ir par pamatu agresijas uzplūdiem un ko ar to darīt? Darbs ir ar nepilngadīgu personu, tādēļ uz pirmo tikšanos Alvis ierodas kopā ar mammu. Alvja vizuālais izskats – vestīte, melnas bikses, dzeltens krekls un tauriņš. Alvis ir sakautrējies, izvairās no acu kontakta, viņa skatiens pievērsts kabineta iekārtojumam. Es ievēroju, ka Alvis īpašu uzmanību pievērš smilšu kastei un figūriņu kolekcijai. Toreiz man nebija ne mazākās nojautas kā strādāt ar bērnu izmantojot geštaltterapijas metodes. Es ļāvos improvizācijai un piedāvāju Alvim izveidot jauno vidi izmantojot smilšu spēles elementus. Alvis smilšu kastes centrā uzslēja žogu, kura iekšienē ielika mašīnu. Fonā redzami koki un tas arī viss, vairāk neko par savu vidi Alvis nevarēja pateikt. Novērojot Alvja darbošanos no malas bija manāms, ka Alvim šis uzdevums nepatika (izpaudās kā ķermeniskās reakcijas: rauca degunu un pūta). Alvja darbības liecināja, ka man ir nepieciešams izveidot dziļāku kontaktu ar viņu, jo pašreiz mūsu terapeitiskās attiecības atrodas priekškontaktā. Mēs sākam viens otru iepazīt un es ar savu darbību varu tikai aizkavēt kontakta veidošanu. „Jāuzsver, ka priedēklis „Priekš” (franciski precontact, vai angliski forecontact apzīmē kaut ko, kas nosaka ģenēzi vai struktūru. Geštaltterapijā priekškontaktam ir svarīga loma, kas nosaka turpmāko terapijas kvalitāti un fona izpēti”.
Pēc mūsu pirmās tikšanās es padziļināti sāku pētīt citu geštaltterapeitu darbu ar bērniem. Vislabāk man palīdzēja Violetas Oklenderes grāmata „Logs uz bērna pasauli”. Man šī grāmata kļuva par sava veida Bībeli. Viena no vērtīgām atziņām ko es tur guvu ir: „Bērni pie manis nenāk ar prieka kliedzienu: „Es šodien vēlos pastrādāt ar to un to”. Ja viņi mani pazīst un uzticas, viņi nāk ar cerību, ka šodien mēs nodarbosimies ar kaut ko interesantu. Ir reizes, kad viņi atnāk ar konkrētu piedāvājumu ko mums darīt, reizēm pastāsta par jaunumiem, kas notikuši, kamēr mēs nebijām tikušies. Viņi nezin, ko mēs gribētu izpētīt, ko atstrādāt un ko jaunu uzzināt par sevi. Lielāko daļu laika viņi pat neiedomājās, ka to var darīt vai gribēt”. Mans terapeitiskais uzdevums bija kļūt par Alvja uzticības personu. Es sapratu, ka jebkura radoša metode (māksla, māli, smiltis, kolāžas) darbā ar bērniem dod lielisku rezultātu un geštaltterapijā ir atbalstāma. Kā raksta geštaltterapeite O.Jakemčuka: „Radot smilšu kompozīcijas un miniatūrās rotaļlietas – tas ir mākslinieciski projektīvs radīšanas process tendēts uz pašizteikšanos. Atšķirībā no Jungiāniskās pieejas geštaltterapija balstās uz fenomenoloģisku pieeju. Šī metode ļauj izzināt klienta iekšējo pasauli, caur sajūtām veidojot māksliniecisku objektu un aprakstot to tiek atklāti jauni apvāršņi.”
Nākamajā tikšanās reizē es jutos sagatavojies, jo biju radis atbildi uz jautājumu „Kā?”. Otrs seanss mums notika nākamajā nedēļā. Alvja mamma bija devusi rakstisku atļauju darbā ar Alvi tādēļ uz tikšanos viņš ieradās viens. Alvis joprojām izvairījās no acu skatiena un nevarēja sagaidīt, kad tiks klāt smilšu kastei. Es Alvi nemudināju veidot kaut ko konkrētu atceroties savu iepriekšējo pieredzi, ļāvu viņam darboties pašam. Šajā bildē tika atainotas divas frontes līnijas. Vienā līnijā tika nostādītas figūras, pret kuru viņš raida savu agresiju, savukārt sevi izcēla kā glābēju, kurš cīnās ar sliktajiem. Bildes saturs ir ar agresīviem elementiem un dusmu izpausmēm. V.Oklendere* raksta „Visas mūsu sajūtas ir saistītas ar fizioloģiskām izmaiņām, kas atspoguļojas muskuļu un ķermeņa darbībā. Ja mēs neizpaužam savas dusmas, tad tās izpaudīsies caur citiem ceļiem, kuri parasti ir mums kaitīgi. Kad es jūtu, ka bērna dusmas ir apspiestas, es jūtu, ka man viņam ir jāpalīdz tās izpaust pieaugušo pasaulei pieņemtā veidā”
Es strādāju pie kontakta nodibināšanas ar Alvi. Vienlaikus es pētīju fonu, pēc sesijas pārrunāju terapijā notiekošo ar Alvja mammu. Par šo bildi man radās hipotēze: Alvis uzņemas atbildību par savas ģimenes grūto ekonomisko situāciju un pārdzīvo šos procesus. Lai pārliecinātos par savu hipotēzi, un tā neizrādītos mana projekcija es uz nākamo tikšanos uzaicināju Alvja mammu. Darbā ar bērniem ir jāievēro viena specifika – nepārtraukta informācijas apmaiņa ar vecākiem. Tas ir nepieciešams lauka izpētei. Bērni mēdz fantazēt un stāstīt par izveidoto bildi apmēram šādi: Aleksandrs, kurš ir ieradies no Maskavas un viņu ir piekāvuši „bomži”. Pārrunājot ģimenes notikumus ar mammu atklājās, ka vecaistēvs ir smagi slims un medmāsa, kas stāv pie viņa gultas ir vecāmāte, kura jaunībā strādāja medicīnas nozarē.
Līdzīgā manierē mums risinājās mūsu nākamie seansi. Visās bildēs bija līdzīgi sižeti katastrofas, glābšanas darbi, sacīkstes. Alvis sevi mēdza identificēt sevi ar vairākiem objektiem bildēs. Tie pārsvarā bija glābēji, karavīri un muskuļoti spēkavīri. Ko tad šie simboli nozīmē? Smilšu spēļu terapeite V.Batņa savā grāmatā „Pasaule smiltīs” raksta: „Ar kovbojiem, karavīriem un indiāņiem bieži spēlējas zēni noteiktā vecumā, jo tiem ir nepieciešams izpaust spriedzi un agresiju. Kā karavīra tā indiāņa grupā vajadzētu būt figūrai, kura atbilst tādai kā paša „Galvenā”, komandiera lomai. Bērns, piemēram, var identificēties ar šo vadoni un cīnīties ar ļauno. Konflikti starp indiāņiem un kovbojiem risinās dažādi. Latentajā attīstības fāzē tā bieži ir cīņa par taisnību. Ja bērnam, kurš veido smilšu bildi ir problēmas ģimenē, tad indiāņi var simbolizēt mammu, bet kovboji – tēti, un, būdami dažādās komandās, viņi cīnās savā starpā”. Tajā pat laikā visās smilšu bildēs valdīja kārtība. Bija padomāts par visu par drošību, apsardzi, apdrošināšanu, veikaliem, bankām. Alvis kā vecākais dēls ģimenē ļoti vēlējās palīdzēt saviem vecākiem palīdzēt un jutās atbildīgs par ekonomisko situāciju ģimenē. Savos septiņos gados pats labākais ko viņš varēja darīt ir šīs izjūtas atreaģēt nevis paturēt sevī.
Vasaras laikā Alvis mani neapmeklēja. Pāris reizes es tikos ar Alvja mammu, tās bija terapeitiskas sesijas pēc Alvja mammas iniciatīvas. Satiekoties rudenī ģimeni bija skārušas lielas pārmaiņas. Alvja ģimene vairs nedzīvoja ar vecākiem zem viena jumta, bet bija pārcēlušies uz jaunu mājvietu. Līdz ar to paaudžu ikdienas nesaskaņas bija mazinājušās. Alvja vecāki bija sameklējuši darbu un pašreiz labiekārto jauno dzīvesvietu.
Pēc pauzes satiekot Alvi nolēmu vairāk izzināt kā viņš jūtās jaunajā vidē? Neskatoties uz savu iepriekšējo pieredzi palūdzu viņam to atspoguļot smilšu spēlē, jo Alvim šī metode bija kļuvusi vistuvākā. Es pamanīju, ka ar Alvis ir sācis vairāk stāstīt par procesiem, ko viņš dara un starp mums veidojas dialogs.
K: „Man pietrūkst radošas izklaides”. Mājās, kurās mēs tagad esam nav mēbeļu un mantu ap kurām darboties. Mūsu iepriekšējās mājas bija vairāk mēbeļu un izklaides iespēju.
T: „Vai tu man parādīsi savu jauno māju?”
K: „Jā!” (sāk ķerties pie bildes veidošanas)
Mūsu terapeitiskās attiecības bija pārgājušas no priekškontakta uz kontaktu. Starp mums risinājās dialogs un radās acu kontakts. Es necerēju, ka Alvis varētu atgriezties. Es projicēju, ka pēc pērnā gada pieredzes šāda tipa klienti pazūd un tā ir viņu atbildība. Tomēr es brīnos kā klients ir tik neatlaidīgs un turpina nākt pie manis. Pēc vasaras es sajutu lielu enerģijas uzplūdumu un nemāku izskaidrot kā, bet man par Alvi radās ļoti liela interese. Mani pārsteidza tas, ka Alvis ieradās pats pie manis. Es sajutu gandarījumu, ka viņu dzīvē ir notikušas lielas pārmaiņas. Tomēr ģimenē vēl bija jūtamas finansiālas grūtības.
Alvis to pastāstīja šādi: apraka Budas statueti smiltīs. Turpinājumā ir stāsts par dižu civilizāciju, kura reiz bija varena, bet dažādu darbību rezultātā ir aprakta. Tomēr uz vecās pasaules drupām tiek būvēta jauna pasaule. Apkārt notiek intensīva darbība lai apraktā civilizācija atgūtu iepriekšējo varenību. Darbībā iesaistīts ir Latvijas prezidents, „Krutie džeki”, policija un helihopteri. Šīs institūcijas izlemj atrakt vecās drupas un dabūt tur esošās bagātības. Interesanti, ka Alvis atrokot statuju tajā simboliski iekožas pārliecinoties vai statuja ir no zelta. Tad viņš vēršas pie manis ar frāzi: „Zini cik daudz naudas var nopelnīt, ja maksā katru dienu…”. Alvis pārdzīvo faktu, ka nav pietiekami daudz naudas lai nopirktu kāroto mantu, vai iegādātos jaunas mēbeles. Jungiāniskajā simbolikā Budas, dieva, eņģeļu u.c. garīgu simbolu nozīme ir līdzsvara un drošības meklējumi. Alvis tos saista ar praktiskajiem labumiem un izrāda vēlmi palīdzēt celt jaunu civilizāciju sagrautās vietā. Šis posms klientam ir ļoti svarīgs, jo no ierastās vides vietā nāk jauna vēl neapgūta. Pārdzīvojot šos procesus pie manis viņš atbrīvo savu retrofleksiju un ļauj tai brīvi izpausties. Kā Alvis pats saka: „Negribas darīt blēņas” labāk viņš tās atreaģē sev zināmā vidē, kurā valda drošība.
Pēc šīs sesijas es sajutu, ka esmu uzkrājis pietiekamu informācijas bāzi, kas nāk no klienta lauka. Es nolēmu turpmāk strādāt ar klienta robežām, jo mūsu sesijas parasti ieilgst par ~ 10 – 15 minūtēm un atraut klientu no iesāktā prasa milzu pūles. Personīgi man to izdarīt ir ļoti grūti. Man ar vārdiem neizdodas, norādot uz laika limitu atskan vien atbilde: „Es tūlīt, vēl nedaudz, man vēl jāuzliek šī figūra, tūliņ izrakšu šo grāvi u.t.t.”. Es biju palaidis laika robežas un tagad jācenšas tās atgūt, kā arī jāstrādā ar klienta aktuālajām figūrām: rūpēm, aizsardzību un atbildību. Klients to var neapzināties, bet ar savu būšanu līdzās man ir jāpalīdz viņam neuzņemties vecāku lomu.
Nākamajā tikšanās reizē Alvis ierodas labā noskaņojumā un ir ļoti runīgs, dalās savās interesēs Viņam ļoti patīk motorsports, īpaši driftings. Šoreiz Alvis izspēlēja autosacīkstes Sacīkstes tiek smalki organizētas, ir padomāts par visām detaļām: apsardzi, policiju, glābējiem, valsts galvas klātesamību un skatītāju pūļiem. Notiek divu komandu savstarpējā cīņa. Alvis pedanti cenšas sev atvēlētajā laikā papildināt bildi ar detaļām, tomēr viņš nespēj laikus pārtraukt spēli. Turēdams abās rokās figūriņas, viņš pie sevis saka: „Šo vēl šeit vajadzētu nolikt, man vēl jānoliek ceļa stabs.” Es izjūtu, ka pats sāku nervozēt un palikt neiecietīgs, vienā momentā pieskaros viņa pleciem it kā mēģinot izraut viņu no spēļu pasaules. Alvis uz pieskārienu reaģē agresīvi, mēģina izrauties un pieplok pie smilšu kastes. Nelīdz vairs mudinājumi, ka aiz durvīm gaida citi bērni. Tik pārņemtu Alvi es redzēju pirmo reizi. Mani pārdomas radīja robežu jautājums un to ievērošana/noturēšana. Mēs ar klientu neskaitāmas reizes esam pārrunājuši robežu jautājumus: laika limits, izlikto bilžu daudzums, koncentrēšanās uz vienu darbu. Es esmu iebraucis otrā grāvī, ja iesākumā es biju pasīvs novērotājs, tad tagad aizrautība ar šo klientu padara mani viegli manipulējamu. Klients to jūt un spiežas aizvien dziļāk manā laukā.
Nākamajā sesijā darbība risinās jūras dzelmē, kur tiek glābts kuģis vārā „Titāniks” Savu stāstu Alvis iesāk tā: Titāniks reiz bija varens kuģis, kurš veda bagātības, tomēr tas nogrima un tagad atdodas dzelmē. Par šo kuģi nav aizmirsts, ap norisinās glābšanas darbi un tiek plānota vraka izcelšanas operācija. Bez varenā Titānika dzelmē guļ vēl citi kuģi, kuri traucē izcelšanas operācijai. Vēl pa jūras dibenu ir izmētāti daudz līķu, kuri ir gājuši bojā katastrofas laikā. Neizņemama sastāvdaļa ir dārgumi un arī tie ir jāizceļ. Kuģa glābšanas operāciju ir uzņēmušies trīs personāži: spēcīgs milzis, kurš ar savu spēku to pacels augšā, vīrs ar zāģi, kura uzdevumos ietilpst attīrīt apkārtni no šķēršļiem lai tie netraucētu glābšanas operācijai un ūdenslīdējs – viņa loma ir ienirt pēc iespējas dziļāk un izpētīt apkārtni. Alvis sevi identificē ar visām trijām personām.
Pārrunājot šīs dienas bildi es pajautāju Alvim:
T: „Kas tev tie apkārt ir par līķiem?”
K: „Tie ir bojā gājušie”
T: „Vai tev kaut, kas ģimenē ir noticis?”
K: „Vectētiņš nevar nomirt, mamma saka, ka viņam jau sen vajadzēja nomirt”
Šie vārdi mani aizveda atpakaļ pie viena no mūsu sākuma seansiem, kad stāsts bija par „Aleksandru” un „Rūdolfu - Uldi”. Tie simboli toreiz norādīja, ka mājās ir slims cilvēks, kuram vajadzīgs atbalsts un rūpes. Šajā bildē vecaistēvs ir tuvu nāves gultai. Pats Alvis ir mierīgs un tīri dabiski uztver šo ziņu, tomēr es īsti nezinu kā viņu atbalstīt, jo man nav skaidrs kā viņi par to runā savā ģimenē, kura ir ļoti reliģioza. Sesija aizritēja diezgan raiti un atspoguļoja ģimenes gatavību tuva cilvēka nāvei. Es ar klientu biju kontaktā, tomēr es nezināju kā nāve tiek skaidrota Alvja ģimenē, tādēļ vēlējos to pārrunāt ar viņa mammu. Es to darīju viena pavēruma dēļ: lai būtu skaidrība kā rīkoties gadījumā, ja sesijā parādās nāves, zaudējuma figūra. Respektējot klienta ģimenes reliģiozitāti man bija svarīgi dzirdēt viņu attieksmi pret tuva cilvēka zaudējumiem, lai mūsu stāsti sakristu un es nemaldinātu klientu ar saviem uzskatiem par atdzimšanu, reinkarnāciju u.t.t. Ar Alvja mammu satikos pēc nedēļas pa to laiku vectētiņš bija aizgājis viņā saulē. Man bija iespēja pārrunāt šo situāciju ar Alvja mammu – kā viņi rīkojas ģimenē. Izrādās, ka Alvis ir piedalījies bēru procesijā, nav atstāts mājās. Nāve ģimenē tiek uztverta kā pāreja citā eksistences līmenī. Interesējos par to, jo man bija svarīgi lai mani un Alvja ģimenes uzskati par nāvi saskan.
Nākamajā seansā Alvis veidoja kompozīciju no Nārnijas hronikas. Šajā reizē biju uzstājīgs un palūdzu sevi identificēt ar vienu objektu Alvis izvēlējās lauvas simbolu. Centrālā figūra lauva izskatās varena, bet nāk miesas sargu ielenkumā (zilonis, degunradzis, pūķis, zvaigžņu kara personāži), tas liecina par nepieciešamo drošību, ko Alvis vēlas saņemt.
Šī ir mūsu 10 tikšanās reize. Atskatoties uz paveikto jāsecina, ka klientam nepieciešams atbalsts un ja viņš to saņem tad jūtas drošs un pārliecināts par sevi. Savas emocijas spilgti izsaka caur simbolu pasauli. Jau iesākumā terapijas pieprasījums bija trauksme. Kabinets ir kļuvis klientam par vietu, kur atreaģēt savas emocijas. Klients nekautrējās paust savu sašutumu, agresiju par manu projekciju – nepareizi interpretētiem skatījumu: „Kāda cīņa? Tā ir karaļa atnākšana….”.
Mūsu sadarbība ar desmito tikšanos nebeidzās, mēs tiekamies joprojām. Tagad mūsu attiecības ir iegājušas jaunā stadijā es Alvim vairs neesmu pasīvs novērotājs, bet intensīvs spēļu biedrs. Mēs visu darām kopā, veidojam smilšu bildes, pludinām krāsas, spēlējam spēles, vienkārši guļam uz grīdas, pārrunājot dienas notikumus. Mūsu attiecības no priekškontakta ir iegājušas kontaktā un mana loma ir ne tikai spēlēties ar Alvi, bet arī apmācīt viņu stāstot un rādot, ka rezultātu var panākt citādi, ne tikai kustoties kā vilciņam, bet arī sēdēt tāpat vien neko nedarot vienkārši dzerot tēju.
Labākais veids darbā ar bērniem ir būt kontaktā ar viņiem, būt dabiskam un ieinteresētam procesā. Geštaltterapija ir procesuāla terapija un nav būtiski kādas metodes papildus tiek izmantotas. Geštaltterapeiti visā pasaulē darbā ar bērniem izmanto dažādas tehnikas smiltis, mālu, plastiku, zīmēšanu, krāsu pludināšanu, plastiku u.t.t. Noteicošais faktors ir ieinteresētība un spēja regresēt līdz mazā klienta līmenim. Pretējā gadījumā viņi sensatīvi jutīs terapeita ne ieinteresētību un nekad neatvērsies. Mans lielākais ieguvums, ko Alvis man iemācīja ir spēja regresēt un būt dabiskam saskaņā ar savām izjūtām.
