Iepriekš nepateiktais, bet ne mazāk svarīgs

Perlzs savā grāmatā apskatīja vēl daudz interesantu lietu, kuras ir palikušas ārpus manis pētāmā lauka, tādēļ šajā nodaļā esmu nolēmis atkāpties no apzināta ego bada un agresijas pētīšanas, bet aplūkošu lietas, kas bez jau aplūkotā ir atrodamas grāmatā „Ego bads un agresija”. Stāsts par robežjautājumiem (salīdzinājumi ar fiziku), aizsardzības mehānismi un psihoterapijas metodes.
Pēc Federna identifikācija ir kļuvusi par sinonīmu vārdam int-rojekcija. Viņš saprata, ka introjekcija nav vienīgā identifikācijas forma. Līdz ar to Federns izstrādāja Ego koncepciju un tā robežas. Vislabāk šo procesu var nodemonstrēt ar fizisku piemēru: divas metāla plātnes A un B ir atdalītas ar izolējošu slāni. Ja viena no tām ir lādēta pozitīvi tad uz otras absorbēsies noliedzoši lādiņi, kas viņus neitralizēs vienu no otra. Ego robežas rīkojas līdzīgi, ir tikai jāsamaina + un – poli. Federns uzskata, ka Ego ir libidioza substance, kurai nemitīgi mainās robežas. Mēs identificējam sevi ar visu, kas mums liekas pazīstams un piederīgs. Federns uzskata, ka mēs varam savas Ego robežas sašaurināt līdz personības līmenim un paplašināt ārpus tām. [1.2.] 
Aizsardzības mehānismi ir pētīti visai plaši. Latvijas Universitātes psiholoģijas fakultātes pētījumi to uzskatāmi parāda: 
Z. Freids aizsardzības funkcijas skaidroja kā mēģinājumus “aizmirst” vai “izstumt” no apziņas sev nepatīkamos pārdzīvojumus, ierosinot diskusijas par “izstumšanas” mehānisma nozīmi psiholoģiskās aizsardzības struktūrā. Savukārt viņa meita Anna Freida, analizējot un iztirzājot psiholoģiskās aizsardzības funkcijas, apgalvoja, ka jebkurš indivīds izmanto viņam raksturīgu aizsardzības repertuāru. Viņas un arī citu autoru psihoanalītiskās literatūras darbos biežāk tiek aprakstīti un analizēti šādi psiholoģiskās aizsardzības mehānismi: regresija, izstumšana, reakcijas veidošanās, izolācija, projekcija, introjekcija, racionalizācija, aizvietošana, atsvešināšanās, identifikācija un sublimācija. [2.1.] 
Atšķirīgu viedokli par psiholoģisko aizsardzību ir paudis G. Veilents (Vaillant,1993), skaidrojot psiholoģisko aizsardzību kā personības adaptācijas procesus un uzskatot, ka tā ietekmē gan psihisko veselību, gan ar stresa pārvarēšanu saistīto uzvedību, gan sasniegumus. Viņš iedalīja psiholoģisko aizsardzību nevis veidos, bet 4 līmeņos, uzskatot, ka indivīds var izmantot dažāda līmeņa aizsardzības, kas iekļauj iepriekš minētos psiholoģiskās aizsardzības mehānismus: 1) primitīvā aizsardzība: “maldinošā” projekcija, (delusional projection), psihotiskā noliegšana (psychotic denial), projekcija (projection); 2) nenobriedušā aizsardzība: projekcija, šizoidās fantāzijas (schizoid fantasy), hipohondrija (hypochondriasis), pasīva/agresīva uzvedība (passive/aggressive behavior), darbošanās “ārpus” emocionālās situācijas (acting out); 3) neirotiskā aizsardzība: intelektualizācija (intellectualization), apspiešana (repression), reakcijas veidošanās (reaction formation) un biedrošanās (association); 4) nobriedušā aizsardzība: altruisms (altruism), humors (humor), pārvarēšana (suppression), paredzējums (anticipation) un sublimācija (sublimation). [2.1.]
Pētījumi mums atklāj, ka psiholoģiskā aizsardzība un kopings – stresa pārvarēšanas mehānisms, ir grūti atdiferencējami psiholoģiski jēdzieni. Tomēr starp tiem ir teorētiskās atšķirības, aplūkojot šos jēdzienus no kognitīvās vai psihoanalītiskās pieejas viedokļa. Pirmkārt, kopings tiek vairāk saistīts ar ārējo spriedzi, ko cilvēks cenšas pārvarēt, reaģējot uz to, bet psiholoģiskie aizsardzības mehānismi vairāk tiek skaidroti kā reakcija uz iekšējiem draudiem, piemēram, impulsiem un draudīgām domām. Otrkārt, lielākā daļa psiholoģiskās aizsardzības mehānismu tiek izmantoti neapzināti, bet kopinga reakcijas parasti ir apzinātas. Treškārt, psiholoģiskās aizsardzības mehānismi paredz reaktīvu atbildi, bet kopings paredz atbildes reakciju, kas kaut kādā līmenī ir aktīva un uz nākotni orientēta. Psiholoģiskās aizsardzības jēdziens tiek skaidrots arī atribūciju teorijā, izvirzot hipotēzi par aizsardzības mehānismu un atribūciju saistību, t. i., daudzi aizsardzības mehānismi veidojas no atribūcijas, piemēram, noteikti projekciju veidi (projektīvā atribūcija), noteikti racionalizācijas veidi un daži realitātes noliegšanas gadījumi (Налчаджян, А. 2006). Pētījumi ir parādījuši, ka daudzi atribūti nav pareizi un sagroza īstenību, ir disfunkcionāli, un tas noved pie personības dezadaptācijas (Hjuston & Финчем, 2001). [2.1.]
Uz zemes viss ir sabalansēts, jo savādāk flora un fauna pārņemtu zemi neilgā laika posmā. Ir procesi, kas tos regulē – izdzīvošanas instinkts. Organisms nevēlas kļūt apēsts tādēļ izstrādā mehāniskus un dinamiskus aizsardzības mehānismus. Katrs mēģinājums uzbrukt tiek uzskatīts par draudu, aizsardzība un uzbrukums attīstās pa savstarpēji saistītiem un atšķirīgiem ceļiem. Uzbrucējs cenšas par katru cenu panākt savu, savukārt aizsargātājs neļauj tam notikt. Agresors necenšas nogalināt upuri, bet mēģina iegūt kaut ko, bet saskaras ar pretestību. Uzbrūkot viņš mēģina ne tikai pārvarēt pretošanos, bet arī nosargāt, atstāt neskartu sev nepieciešamo substanci. Briesmas vai ar kādas tās būtu iekšējas vai ārējas tiek uztvertas ar acīm, ausīm, ādu u.c. sensoriem, kas palīdz nodibināt kontaktu ar uzbrucēju. [2.1.]
Izmantojot savu sensoro un motoro aktivitāti bioloģiskajā vidē cilvēks cenšas iegūt labumu no saviem instinktiem. Piemēram, ejot pa mežu mēs sākam nevis klausīties, bet (saasinām mūsu dzirdi) ieklausāmies katrā skaņā, zaru brīkšķēšanā tādejādi izvietojot ap sevi sensorus, kas mūs brīdinātu par iespējamo briesmu tuvošanos. Aizsardzības mehānismi var būt divu veidu: mehāniskā vai dinamiskā. Mehāniskā izpaužas kā sastingšana, pārakmeņošanās, akumulatorās darbības (bruņas, vai slēpšanās aiz betona sienas). Savukārt dinamiskie līdzekļi ir motorie (bēgšana), sekretorie (astoņkāja tinte, čūskas inde) un sensorie (skaļu skaņu izdalīšana). Līdz ar to tas, kurš aizsargājas ir tikpat aktīvs, kā uzbrucējs.[2.1.]
Pēc Perlza novērojumiem Ego funkcija un barības instinkts spēlē daudz nozīmīgāku lomu nekā to aplūko psihoanalīze. Lai kā Perlzs centās psihoanalīzes literatūrā atrast kaut vienu teikumu par šo tēmu, vienmēr viņš atdūrās pret atziņu, ka bada sajūta vienmēr tiek sajaukta ar libidiozo aspektu. Lai arī ne mazums pūļu tika pielikts lai izzinātu Ego funkciju, tomēr Freids Ego funkcijai piešķīra otrās vijoles lomu, savukārt pirmo spēlēja bezapziņa. Tie ir F.Perlza gadu gaitā veiktie pētījumi par psihoanalīzi. Kā gan tagad mūsdienās izskatās psihoterapija? Katrā no aplūkotajām metodēm ir, kas interesants, bet nav tieša koncentrēšanās uz kādu procesu, piemēram, ēdiena baudīšana, vizualizēšana, sajušana. Šīs lietas ir raksturīgas tikai geštaltam. Pieļauju, ka cita novirziena terapeiti izmanto savā praksē kādu no šiem veidiem (ģimenes terapija), kur tiek filmētas attiecības klientiem komunicējot pie brokastu galda, tomēr vai tas ir par ēdiena sajušanu? jeb abu komunikāciju izpēte?
Sākšu ar psihoanalīzi Mūsdienās psihoanalīze ir visvecākās psihoterapijas virziena – psihoanalīzes modifikācija, kas teorētiski balstās uz psihoanalīzes konceptiem, bet praktiski atšķiras ar tehniku, kad klients sēž, nevis guļ. Psihoanalītiskā psihoterapija visefektīvāk darbojās neirotisko problēmu diapazonā, tas nozīmē – seksuālos traucējumos, garastāvokļa svārstības un nenoturību saskarsmē ar citiem cilvēkiem, bet ne alkoholismu, vai psihozi, kad klienta dzīve ir praktiski haotiska un nekontrolējama. Psihoanalītiskā psihoterapija ir paredzēta klientiem ar pietiekami augstu intelekta līmeni, ar spēju izteikt savus pārdzīvojumus vārdos un veidot attiecības. Svarīgs efektivitātes faktors ir klienta motivācija un zinātkāre sevis izpratnē, kā arī spēja izturēt frustrāciju, kas neizbēgami rodas psihoterapijas procesā. Ja klients ir persona, kas meklē ātras un viennozīmīgas atbildes, psihoanalītiskā psihoterapija neliksies tam pietiekami saistoša. [3.1.]
Psihoorganiskā analīze ir metode, kas apvieno psihoanalītisko un humānistisko pieeju, un ķermeņa psihoterapijas elementus. Tā aplūko cilvēku nesaraujamā psihes un ķermeņa mijiedarbībā. Psihoorganiskās analīzes ietvaros ir iespējams izmantot dažādus paņēmienus – verbalizāciju, darbu ar ķermeni, iztēli un darbu interpersonālo attiecību līmenī. Izpētot cilvēka dzīves pieredzi, ģimenes vēsturi, rūpīgi ieklausoties ķermeņa valodā, tiek noskaidrotas viņa neapzinātās vajadzības, dziļākās vēlmes un nerealizētās iespējas. Cilvēks iepazīst savu iekšējo pasauli, pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, lai nākotnē rastu iespēju sevī mainīt to, ko vēlas, un veidot savu dzīvi, ienesot tajā gan dziļu atbildību, gan vieglumu un prieku. [3.1.]
Geštaltterapijas pamatā ir pārliecība, ka personības izaugsme, sevis pilnveidošana un emocionālā diskomforta pārvarēšana ir iespējama caur dziļu emocionālu sevis, savu vajadzību un uzskatu apzināšanos, uzņemoties atbildību par savas darbības rezultātiem. Psihoterapija notiek klienta un psihoterapeita kontaktā, kurā var būt iesaistīti arī psihoterapeitiskās grupas dalībnieki. Geštaltterapija palīdz klientam dziļi un emocionāli apzināties savus radošās pielāgošanās šķēršļus, pārvarēt “nepabeigtas” pagātnes ietekmi. [3.1.]
Eksistenciālā terapija ir cieši saistīta ar katra cilvēka dzīves filosofiju, uzstādot mērķi dziļāk izprast savu dzīvi, izjust to, apzinoties kā tās iespējas, tā arī ierobežojumus. Cilvēks ir brīvs un brīvi var izvēlēties savu likteni. Katrs cilvēks ir unikāls un vērtīgs pats par sevi. Lai arī pasaule ir bezjēdzīga, tomēr jebkurš cilvēks var atrast tajā savu jēgu un dzīvot apzinātu, jēgpilnu un laimīgu dzīvi. Eksistenciālā terapija pievērš nozīmību tādiem cilvēka dzīves aspektiem kā dzīve, nāve, dzīves galīgums, garīgums. Eksistenciālā terapija balstās uz realitāti – to, kas ir, kā mēs to piedzīvojam un pieredzam, neko neizpušķojot, un no nekā neizvairoties. [3.1.]
Ģimenes psihoterapija izmanto ģimenes sistēmas iekšienē esošo problēmu diagnostikai un korekcijai. Tā palīdz ģimenes locekļiem mainīt disfunkcionālos mijiedarbības veidus ģimenē uz adekvātākiem. Ģimenes terapija atšķiras ar to, ka ģimenes terapeits (terapeiti) strādā ne tikai ar to ģimenes locekli, kam ir “problēma”, bet ar visu ģimeni. Ģimene tiek aplūkota kā viens veselums, un viena cilvēka problēma tiek apskatīta ģimenes kontekstā, jo katrs indivīds ir ģimenes sistēmas daļa. Hipnotiskās komunikācijas pamatā ir transference (pārnese), kas iedarbina pacienta psihodinamiku un sublimē to garīgajai izaugsmei un radošajam darbam. Šī metode ļauj strādāt dinamiski un analītiski vienlaicīgi, nomainot vienu metodi ar otru, ja tas vajadzīgs klientam. [3.1.]
Psihodinamiskās psihoterapijas teorētiskais pamats ir psihoanalīze, visvecākā psihoterapijas metode ar bagātām tradīcijām un vēsturi. Psihodinamiskās psihoterapijas uzmanības centrā ir cilvēka personība, attiecības un uzvedības stereotipi, dzīves pieredzes ietekme uz klienta uzvedību. Darbs ar klientu notiek individuāli, ilgstoša sadarbība ar psihoterapeitu ļauj iedziļināties savas personības attīstības būtībā. Psihodinamiskās psihoterapijas procesā klients apzinās savu psiholoģisko pārdzīvojumu iemeslus, „pārstrādā” tas, atbrīvojoties no diskomforta sajūtas vai samazinot savas ciešanas. [3.1.]
Visbeidzot Psihodrāma ir metode, ar kuras palīdzību cilvēkam tiek dota iespēja risināt savas problēmas īpašā – teātrim līdzīgā veidā. Psihodrāmas laikā tiek izspēlētas vairākas ainas, kas attēlo notikumus cilvēka dzīvē – pašlaik notiekošos, reiz bijušos, iespējamos, kā arī notikumus, kas ir cilvēka fantāzijā un nekad nenotiks. Var tikt izspēlētas reālajā dzīvē nepabeigtās, neatrisinātās attiecības, situācijas, iekšējie konflikti, sapņi, kuru laikā klients var panākt jaunu skatījumu uz risināmo problēmu. Viena no svarīgām psihodrāmas sastāvdaļām ir sociometrija – attiecību pētīšana un konfliktu risināšana starp cilvēkiem jebkurā grupā, kā arī starp dažādām grupām. Psihodrāma, sociometrija ir psihoterapijas metodes, kuras ir plaši un sekmīgi pielietojamas arī izglītībā, biznesa un organizāciju vadīšanā, teātrī, socioloģijā un sabiedriskajā dzīvē u.c. [3.1.]
Ceļš uz cilvēku iet caur atspulgiem, kā to atrast? Mūsdienās ir daudz iespēju atliek vien doties šajā ceļā. Savukārt manējais ceļa gabals šajā sagatavošanās posmā ir noiets.

Nobeigums

Biju devies ceļojumā laikā, man radās visai neparastas sajūtas, kas līdzinās putna lidojumam pāri dažādiem kontinentiem. Pirmo ceļojumu es uzsāku pa Ego kontinentu. Ego tiek uztverts kā organisma funkcijas sistēma. Ego nav lieta, tā ir funkcija, šī funkcija pārtrauc darboties miegā vai komas stāvoklī. Ego nav iespējams piemeklēt nekādu fizisku ekvivalentu ne smadzenēs, ne kaut kur citur organismā. Geštaltā Ego vislabāk jūtas tērpies Self funkcijā. Šajā mantijā viņu ietērpa P.Gudmens piedēvējot tam aktīvāko lomu no visām trijām funkcijām. Mūsdienās Ego ir parādījušies oponenti, kuri piedēvē tam mūra statusu, kas stiprina indivīda domas. I.Satorins to salīdzina ar mūžīgajiem meklējumiem un neremdināmām cerībām, kas ir visa psiholoģisko nelaimju cēlonis. Vēl Ego tiek raksturots kā alkatīgs indivīds, kurš vēlas iegūt kaut ko sev un tikai sev. E.Tolle to saista ar neapzinātām vēlmēm. Neapzinātās vēlmes viņa izpratnē ir lietas, kurām mēs pieķeramies un pēc tam domājam – kāpēc man tas ir vajadzīgs? Tiek apmierināts savs Ego, bet vai šis apmierinājums būs auglīgs un paliekošs? Es savukārt uz Ego raugos no austrumu filozofijas un Budisma aspektiem, kas ir viena no geštalta pamata idejām. Šīs pamatidejas savulaik transformējās no tradicionāli filozofiskajiem uzskatiem uz eksistenciālajiem ar austrumu filozofijas devu. Kas tad Ego ir manā izpratnē? Ego nav kas tāds, kas reāli eksistē, manuprāt, tas attiecas uz aktivitāti – identificēšanās ar apziņas objektiem (domām, izjūtām), un pieķeršanās visam, kas šo identitāti uztur.
Izsalkums, jeb vajadzības pēc kaut kā rodas jau atrodoties embrija stāvoklī, tā raksta Perlzs. Savukārt M.Spanjolo-Loob savā attīstības teorijā runā par bērna vajadzībām atrodoties ārpus mātes ķermeņa. Indivīdam var būt daudz vajadzību: pēc seksa, emocionālais kontakts, vajadzība pēc atziņas, barības u.t.t. visas šīs vajadzības virza milzīgs spēks, kurš virza personību pretī rīcībai, bet ja neizdodas šīs vajadzības apmierināt tad iestājas neapmierinātības sajūta. Un ne vienmēr tas ir instinkts. Reizēm mūsu paradumi, kas ir mūsu otrā natūra noved mūs pie noteiktas rīcības. Šie paradumi ir ķīmisku vielu mehānismi, kurus sauc par absistences sindromu. To labi ilustrēja Perlzs atrodoties viens Āfrikas safari. Šajā ilustrācijā ir vērojama sajūtu gamma, kas pārņem cilvēku atrodoties neordinārās situācijās.Kopsaucējs ir viens: cilvēkam piemīt fenomenāla spēja pielāgoties dažādiem dzīves apstākļiem un situācijām. Ir vērtīgi dažreiz nogaršot „Elepfant shit” lai sajustu, kas ir apzināšanās, brīžos, kad pienākusi galīga bezizeja.
Zobu pielietošana bija F.Perlza mīļākā nodarbe cīņā ar saviem introjektiem un pat līdz mūsdienām šāda veida agresija geštaltā tiek uzskatīta par normu un pat nepieciešama lai indivīds varētu izdarīt savu izvēli. Dzīvot saskaņā ar sevi un būt savas dzīves režisoram nav no vieglākajām misijām, arī man ir brīži, kad zobu pielietošana prasa neparasti lielu uzdrīkstēšanos un drosmi lai sasniegtu savus mērķus. Ir vēl viens agresijas veids – mentālais metabolisms. Šī ideja sevī ietver domu par vielu apmaiņu organismā Psihe ir dzīva organisms funkcija, kas formējas organisma attīstības laikā, šajā brīdi veidojas un formējas vajadzības. Metabolisma teorijā akcents tiek likts uz organismu kā atvērt sistēmu. To var attiecināt uz visām organisma funkcijām: mentālā barība tiek uzņemta un tā kļūst par „Self” daļu. Materiāli „Self” ir kontakta pieredze, pieredze, kas ir potenciālo iespēju avots. A.Geste savā rakstā „Agresija dzīvnieku un cilvēku pasaulē” uzsver, ka cīņas noris vienas sugas un starpsugu ietvaros. Tieši agresijas akumulācija un spontānums ir lielākie draudi mūsdienu civilizācijai, kurai ir pieejamas lielas tehniskās iespējas. Ja dzīvnieku pasaulē vienmēr uzvar lielākais, izveicīgākais un fiziski stiprākais, tādējādi iegūstot vislielākās iespējas apmierināt savas instinktīvās vajadzības, tad cilvēku sabiedrībā tas ne vienmēr notiek tāpat.
Līdz ar to mans ceļojums ir beidzies un sintēze ir izvilkta. Tas ko Perlzs radīja pirms 70 gadiem ir piedzīvojis daudz remontu, bet pamata postaments (idejas) ir palikušas nemainīgas, tas ir kā siltināt māju lai tās iedzīvotāji justos labi, tomēr ieliktie pamati ir pārbaudīta vērtība, kas paliek nemainīga, jo ir stabila un droša. 

Izmantotā literatūra

1. 1.     Grāmatu uzskaite:
2. Gingers S. Geštalts – kontakta māksla. – R.: LatMarks,2000. – 159.lpp
3. Перлз Ф. Эго, голод и агрессия. – Издательство «Смысл» Москва, 2000. – 352.c.
4. Толле. Э. – НОВАЯ ЗЕМЛЯ Пробуждение к своей жизненной цели. Москва 2007 –165 c.
5. Масколъе Г. – Гештальт-терапия, – М Боргес 2010. – 128. c.
6. Аралова. М.П. – Теория и практика гештальт-терапии на пороге XXI века . Ростов н/Д: Изд-во Рост. гос. ун-та, 2001. - 142 с.
7. Обуховский К. Галактика потребностей. Речь 2003. – 296 с.

2. Publikācijas no rakstu krājumiem:

1. 1.      Latvijas Universitātes raksti 729. sējums „Psiholoģija” – 2008. – 90lpp.
2. Gestalt Reconsidered, by Gordon Wheeler; The Gestalt Institute of Cleveland Press,1991. Gardner Press, Inc.
   1. Малейчук.Г. – Идентичность и выбор в психотерапии 2008.
   2. Бутенко.Г.П. — М. Яро СТАРАК, Тонн КЕЙ, Джеймс Олдхейм С 77 Техники гешталтьт-терапии на лфждый денъ: Рискните быть живым Пер. с англ. родред.: Психотера-пия, 2009. - 176 с.
   3. Мюллер Б. – Вклад Изидора Фрома в теорию и практику гештальт-терапии.
   4. Спаньоло-Лобб М. – Гештальт-теория развития
   5. Михайловна T. –Психофизиология потребностей 2009.
   6. Лимарев В. – Эмоциональный голод и эмоциональное удовлетворение. 2007.

3. Publikācijas internetvidē:

1. Psihoterapijas virzieni – https://psihoterapija.lv/psihoterapijas-virzieni/
2. Geste A. – Agresija dzīvnieku un cilvēku pasaulē https://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=117&show=601&act=read. 2004
3. Gary Yontef – Gestalt Reconsidered A review in depth - https://www.gestalt.org/gary.htm - 1992.
4. Саторин И - Бытие как момент ИСТИНЫ - https://progressman.ru/2009/04/ego – 2009.
5.  Использование феномена «границы Я» для диагностики уровней организации личности https://gestalt.by/49/35-35/67-maleychuk – 2008.
6. Для чего дети "едят" своих родителей, а родители "едят" своих детей. Из сборника "Тело. Вещь. Ритуал" РГГУ Москва  https://www.gestalt.sp.ru/materials/gestalt_articles/id15/ - 1996.
7. Шамсутдинова О.–Психический инфантилизм От инфантильности к просветлению https://gloris-nsk.com/articles/19.html 2009.
8. https://www.gestaltlife.ru/forum/index.php?showtopic=480&st=100  - 2007.