Mūsdienu skatījums uz F.Perlza grāmatu "Ego bads un agresija" tapa beidzot Rīgas geštaltu institūta otro līmeni. Nekur īpaši publicēts viņš nav, līdz ar to es nolēmu ievietot to šeit.
Ievads
F.Perlza grāmatā Ego bads un agresija ir visas geštaltterapijas fundaments. Grāmata tika sarakstīta 1942 gadā, Dienvidāfrikā. F.Perlzam tajā laikā bija 49 gadi un viņš bija pazīstams kā psihoanalītiķis ar vairāk nekā 20 gadu darba pieredzi. Grāmata savā ziņā ir interesanta, tajā pat laikā ļoti intensīva un daudzšķautņaina. Mērķauditorija, kurai tā bija domāta ir psihoanalītiķi un psihiatri, kuriem ir medicīniskā izglītība. Grāmata psihoanalītiķu aprindās sākumā netika pieņemta, izņēmums bija daži, kuri uz pasauli raudzījās daudz progresīvāk un bija atvērti jaunām idejām. Viņi tad arī kļuva par F.Perlza atbalstītājiem. Kā raksta D.Hlomovs: Даже и сейчас я могу рекомендовать вам прочесть эту книгу лишь после достаточно подробного знакомства с другими работами по гештальттерапии и психоанализу. А может быть наоборот — знакомство с этой книгой пробудит в вас интерес и вы по-новому посмотрите на прочитанную психоаналитическую и гештальтистскую литературу.
F.Perlzam, šī bija pirmā sarakstītā grāmata, man tā bija pirmā, kuru es izlasīju. Lasot viņa grāmatu to darīju ar aizrautību, jo tāda veida literatūru līdz šim nebiju lasījis. Maskavas geštalta institūta direktors D.Hlomovs, ievadā raksta tā: „Šī grāmata ir geštaltterapijas pamats. Šeit ir ielikts geštaltterapijas fundaments, kad mēs pērkam māju vienmēr sākam ar tās apskati vai vispār viņa ir mūsu uzmanības vērta. Ir svarīgi pārbaudīt kādi pamati ir ielikti un cik izturīgi tie ir”.
Kopš ir sarakstīta grāmata Ego bads un agresija ir pagājuši turpat 70 gadi. Sava referāta ietvaros esmu nolēmis papētīt kā šis fundaments darbojas pašreiz. Cik stipri ir tā pamati, uz kura uzcelta geštalta māja, un galu galā kāds kapitālais remonts pa šiem gadiem ir veikts. Referāta tēmas nosaukums ir „Mūsdienu skatījums uz F.Perlza grāmatu Ego bads un agresija”.
Rakstot šo grāmatu F.Perlzs kļuva par sava veida revolucionāru, kurš analizēja toreiz populāro psihoanalīzi un tās radītāju Z.Freidu. Klasiskā psihoanalīze radās 20 gadsimta sākumā un tajā apvienojās tradicionālā filozofija, psiholoģija un metadeloģija. Geštaltterapija toreiz vēl tikai veidojās. F.Perlzs geštaltā izmainīja psihoanalīzes stūrakmeņus, determinismu aizstāja ar reālismu, matemātisko loģiku ar dialektisko, tradicionālās filozofijas vietā parādījās eksistenciālā un austrumu filozofija. Primitīvās un šaurās medicīnas pieejas vietā parādījās plašs skatījums uz cilvēku kā veselumu un viņa saikne ar apkārt notiekošajiem procesiem un apzināšanos.
Referātu struktūru esmu nolēmis iedalīt trijās daļās, apskatot katru elementu atsevišķi:
- Ego – Mūsdienu skatījums uz Ego;
- Bads – Mūsdienu skatījums uz badu, savu vajadzību realizēšana, apzināšanās un spēja uzņemties atbildību par savām vajadzībām;
- Agresija – Mūsdienu skatījums uz agresiju. Agresijas funkcija un tās nepieciešamība mērķu sasniegšana. Veselīgā un paranojālā agresija, to atšķirības;
Līdz ar to aicinu jūs doties līdz ar mani šajā ceļojumā un izpētīt kā Ego bada un agresijas daba ir mainījusies 70 gadu laikā.
Mūsdienu skatījums uz Ego
Sākot šo nodaļu piedāvāju nelielu ieskatu kā Ego ir transformējies un palicis tāds kādu viņu pazīstam geštaltā pašreiz. Ego funkcija vairs nav viena viņa tiek iekļauta Self teorijā kā vienu no tās daļām. P.Gudmens Self teorijas radīšanu ir ielicis geštalta pamata fundamentu. Kas tad ir šī funkcija Self? Tā ir iespēja atrasties saskaņā ar lauka funkciju „organisms - vide”. Self izpaužas kā rakstura apmaiņa, kura notiek uz kontakta robežas. Lai nu kā atgriezīsimies pie Ego. Funkcija Ego šajā sistēmā atbild par indivīda izvēli, to ko cilvēks vēlas. Es pieņemu savus lēmumus pateicoties sajūtām (id) un manas pieredzes (personality). Ego ir pati aktīvākā šīs sistēmas daļa, jo cilvēks apzināti izdara savu izvēli atrodoties kontaktā ar apkārtējo pasauli [1.4. 58.]
Savukārt I.Froms sākot ar 1970 gadu kļuva F.Perlza dievu ideju aizstāvi, tomēr attiecībā par Ego viņš domāja savādāk un nepiekrita Perlzam, ka tas ir saistīts ar agrīnajiem introjektiem. Bija nepieciešams veidot jaunu metadeloģisko pieeju, I.Froms to skaidroja sekojoši: „Kā mēs varam dot klientam pārdzīvot pieredzē to, ko psihoanalīze sniedz ar interpretāciju?”. Cits Froma uzdevums bija geštalta terminoloģijas attīstība, kas atbilstu jaunajai geštalta idejai: „Kā geštaltterapeits jūs varat saskarties ar grūtībām, bet pārvaldot zinātniskos jēdzienus, jūs varat šīs grūtības pārvarēt”. I.Froms izdala kvalitatīvu funkcijas Self atšķirības. Viņš uzsver, ka pirmā vieta šeit ir Ego funkcija, ja tiek pazaudēta Ego funkcija tad šeit ir meklējamas visas psiholoģiskās neveiksmes. Šis zaudējums nozīmē, ka personība ir zaudējusi spēju vadīt. Tādēļ I.Froms to nosauc par Ego funkcijas pazaudēšanu, nevis par nepareizo funkciju vai disfunkciju. Mēs nevaram pacientu izlabot vai mainīt, mēs varma ļaut viņam identificēties ar savu funkciju. Ego funkcijas zaudēšana var izpausties četros veidos: konfluence, retrofleksija, introekts un projekcija. Ir jāņem vērā, ka šie četri aizsardzības veidi nav uzvedības formas, bet tas ir īpašs veids, ar kuru palīdzību cilvēks sajūt pats sevi un apkārtējo pasauli.[2.5.]
Rakstā, kurš tika sarakstīts 1992 gadā. Lielbritānijas Geštalta žurnālaredaktoraG.Yontef atsaucoties uz G.Villera publikāciju „Gestalt Reconsidered: A review in depth”, kurā viņš veic recenziju un diezgan kritiski izsakās par F.Perlza grāmatu Ego bads un agresija.
Villers raksta: daudziem šī grāmata patīk tikai tādēļ, ka viņiem vēlas lai tā patiktu. Savukārt G.Yontef iesaistās viedokļu apmaiņā par šo tēmu attaisno, Villeru pamatojot to, ka šis kungs nodarbojas ar teorētisko un vēsturisko analīzi, aizmirstot, ka Perlzs šo darbu sarakstija tālajā 1942 gadā. G.Villers attiecībā uz šo grāmatu ir noskaņots agresīvi: geštalts kā tēls un figūra ir daudz senāks kā acumirklīgs process. Nav iespējams tik īsā laika posmā izprast procesus, kuri ir attīstījušies miljoniem gadu neņemot vērā psiholoģiskos un sociālos procesus, jo viņi visi ir saistīti ar cilvēces izpratni. Lasot F.Perlza grāmatu viņa teiktas mani nepārliecina. Es uzskatu, ka F.Perlza teorija ir neatbilstoša. Viņš jauc brīvās asociācijas ar asociācijām.
G.Yonefs Villera kungam sniedz sekojošu atbild: šis kungs neatšķir divas dažādas lietas asociatīvo psiholoģiju ar geštalttpsiholoģiju. Perlzs skaidri apzinājās ko viņš dara, viņam bija liela pieredze psihoanalīzē un viņš skaidri zināja, kad pacients apzinājās, un kad viņam nebija izpratnes kā tas ir apzināties. Šajā gadījumā ir runa par Ego funkciju. F.Perlzs atkal, un atkal demonstrē pilnīgu izpratni lauka teorijā. Viņa grāmata ir skaidri uzrakstīta, lai arī lauka teorija ir dezorganizēta. Tur pretī viņš skaidri un gaiši skaidro atšķirības starp geštaltpsiholoģiju un geštaltterapiju.
Turpinājumā analīzes tēma ievirzās pretestības un to saistību ar Ego grultnē. Villers uzskata, ka pretestība ir skaidri aplūkojama klīniskajās literatūrās, lai noskaidrotu kurā brīdī parādās izvairīšanās no kontakta. Šī izvairīšanās atdala Ego funkciju kā tādu. G.Yonefs izdara secinājumus, par šo kritiku: His definitions frequently do not define very well. They are often inexact, idiosyncratic and poorly articulated. He makes claims that often seem to me to be rediscovering the wheel, crediting the innovation to himself or the Cleveland Institute. For example, Wheeler seems to think that it is he and the Cleveland institute that introduces into Gestalt therapy the concepts of time, choice and context in judging the utility of a boundary disturbance. He also writes as if it is only the Cleveland group who added withdrawal as a necessary part of the contact cycle. I think this shows a lack of understanding of Ego, Hunger and Aggression and Gestalt Therapy. [3.3.]
I.Satorina pieeja ir vairāk no austrumu filozofijas un Budisma, kas ir viena no geštalta filozofiskajām pamatidejām, ko savā laikā ieviesa F.Perlzs. Viņa atziņas ir balstītas uz šeit un tagad notiekošajiem procesiem: Сейчас — самый важный момент в твоей жизни потому что это сейчас. Самое сокровенное, что у тебя есть — нематериально. Пребывая в этом миге, ты понимаешь, что устремление к чему-либо в будущем — это иллюзия, просто мысль. И она заставляет страдать, так как это вечное недовольство тем, что есть. И на самом деле мы не ощущаем полностью того, что есть. Мы где-то по периферии скользим, но удовлетворение — оно только в тотальном сейчас. В будущем его нет, лишь одни страхи, в прошлом — тем более, тоска. Бели начинаешь искать удовлетворение, целостность в сейчас, то ничего не находишь, так как поиски тебя лишь уводят от сейчаc. Необходимо перестать искать, так как оно уже и так ЗДЕСЬ и СЕЙЧАС! Это и есть момент истины.[3.4.]
Igors Satorins Ego definē sekojoši: tā ir mūsu viltus pašidentifikācija, avots visām psiholoģiskajām ciešanām un sakne savai varenībai. I.Satorins uzsver, ka Ego barojas no domām, kuras pats indivīds izvirza par sev īpaši svarīgām. Jo vairāk uzmanības veltam domām, jo tās pārtop par ķieģeļiem, kas stiprina mūsu Ego mūri. Cilvēks, kurš pārāk identificējās ar savu Ego nokļūst mūžīgajos meklējumos un cerībās par labāku nākotni, kā arī nekad nejutīsies laimīgs. Ego atrodas mūžīgā līdzsvara meklējumos ar iekšējo pasauli, šajā līmenī tā nav sasniedzama. Ego ir tikai domu kaudze, un visas tā pārejās daļas ir mentālā matērija, kas atrodas nepārtrauktā kustībā mūsu relatīvajā pasaulē. Viss plūst viss mainās tādēļ trauslajam „Es” ir nepieciešams patstāvīgs atbalsts no iekšas.
Domas ir sava veida vērtējums, pārdomas. Piemēram, tu redzi karoti, karote guļ uz galda – tā ir doma. Bez šīs domas karote neeksistē. Objekta identificēšana ir domas, ja domas ir neitrālas, piemēram, par karoti diez vai tā ieņems nozīmīgu vietu mūsu pašidentifikācijā. [3.4.]
Savukārt geštaltterapeits Genādijs Maleičuks Ego saista ar indivīda izvēli. Savā rakstā „Identifikācija un izvēle psihoterapijā” G.Maleičuks analizē izvēles psiholoģiskos mehānismus no ontoloģiskā aspekta. Lai izdarītu izvēli ir jāatbild uz jautājumiem: kā notiek izvēle? Kā tā formējās? Ko var uzskatīt par izvēli, vai izvēle vienmēr ir izvēle? Izvēle – tā ir subjekta vērsta aktivitāte uz kaut ko. Tas var būt jebkas: lieta, profesija, dzīves mērķi, laulātais. Visas šīs lietas ir atkarīgas no indivīda vajadzībām. Ja ir skaidrība ar atbildi tad varam izdarīt izvēli kā par apzinātu subjektu, brīvu no iekšējām ietekmēm, jeb determininēta Ego „Es” vajadzībām. Ego pašā sākumā rodas un parādās citiem saskaroties ar ne „Es”.
G.Maleičuks identificē „Es” ar:
- Strukturālo sastāvdaļu klātbūtni „Es” iekšienē;
- Tā diferencialitāte (kognitīvā sarežģītība);
- Personīgās pretrunas starp viņiem;
- Es robežu elastība.
Fenomenoloģiski identificējot „Es” var aprakstīt sekojoši: „Es” savas vēlēšanās un vajadzības pārdzīvoju sevi kā pats savu spēku avots. „Es pats sevi veidoju, radu”, „Esmu atbildīgs par visu, kas ar mani notiek un neattaisnoju to ar apstākļu sakritībām”, „Es neesmu atkarīgs no apstākļiem un citiem cilvēkiem, pats esmu savas dzīves saimnieks un tās režisors”, „Es apzinos savas domas, jūtas, darbības un izdaru savu izvēli”, „Es pieņemu sevi”. [2.3.]
Pēc būtības kontakta robeža ir sava „Es” robeža, tā par „Es” robežām raksta G.Maleičuks. „Es” robeža – psihoanalītisks jēdziens, kas atspoguļo apziņas iekšējo pieeju un ietekmi uz to. Iekšējā robeža atrodas starp „Es” un pasauli, cilvēkam tā izpaužas pārdzīvojumu veidā. G.Maleičuks raksta, ka robežas pārkāpšana ir pašnoteikšanās problēma. Jebkurai sistēmai, kuru var pētīt ir nepieciešamas robežas – telpiskās vai dinamiskās. [3.5.]
Ekhard Tolle Ego pielīdzina vajadzībai iegūt kaut ko sev un tikai sev. Viņš runā par neapzinātām vēlmēm. Neapzinātās vēlmes viņa izpratnē ir lietas, kurām mēs pieķeramies un pēc tam domājam – kāpēc man tas ir vajadzīgs? tiek apmierināts savs Ego, bet vai šis apmierinājums būs auglīgs un paliekošs. E.Tolle uzsver, ja tiek realizētas apzinātas vēlmes indivīds tām ir gatavojies tad tās nes augļus, jo tām neseko pieķeršanās darbs tiek paveikts un gandarījums ir tā augļi. Salīdzināt var ar augstskolas absolvēšanu, ja visi skolā pavadītie gadi ir pavadīti apzinoties par izvēlētā mērķa pareizumu tad vairs nepaliek nekas. Geštalts ir pabeigts un figūra aiziet fonā, galvā vairs nerodas spriedumi kā būtu ja būtu u.t.t.. [1.3.24.]
Ego cīnās par savu eksistenci, tas cenšas aizsargāties un nocietināties. Konceptuāli „Es” nevar izdzīvot bez konceptuāli „cita”. Savukārt izrādās, ka citi ir vēl pavisam citi, kad uz viņiem lūkojās kā uz ienaidniekiem. Tā ir mērījumu skala, kurai otrā pusē vienmēr būs vajadzīgs neapzināts egotisks stereotips, uz kuru novelt vainu. [1.3.35.]
Ir sākusi veidoties pāreja no Ego uz badu, jeb vajadzībām. Lasot I.Satorina un E.Tolles rakstus nācās balansēt uz naža asmens, jo pastāvēja iespēja priekšlaicīgi pārslēgties no Ego uz badu (vajadzību apmierināšanu). Es šo stāvokli uzturēju tik ilgi cik tas vien ir iespējams un tagad varu turpināt ceļojumu pētot badu kā vajadzību apmierināšanu.
Mūsdienu skatījums uz badu
Zem vārda bads es saprotu indivīda alkas/vajadzības pēc kaut kā. Šajā nodaļā esmu ieplānojis papētīt vajadzību apmierināšanu un atbildības uzņemšanos. Situācijas mēdz būt dažādas, laikmeti, kurā cilvēks dzīvo, vide, kurā uzturas un dzīves situācijas kādās var pēkšņi nonākt. Līdzīgi kā iepriekš sākšu ar nelielu ieskatu vēsturē, respektīvi, F.Perlza barības instinktu
F.Perlzs raksta, ka sākums ir meklējams bērnam atrodoties embrija stāvoklī. Kamēr bērns ir mātei vēderā tikmēr viss ir daudzmaz labi, viņš saņem barību un ir apmierināts. Nākot pasaulē viņš sastopas ar milzu pārmaiņām ir jāsāk pašam uzņemt barību.
Viss sākas ar krūts košanu, mātei tas ir nepatīkami. Seko aizliegumi, ja tie ir bieži un patstāvīgi, tas rada bērnā mazina būt mērķtiecīgam. Šeit tad arī ir meklējams sākums apburtajam lokam.
Mentālā barība ir sava veida dogmatiskās metodes un to mērķis ir iegūt vadību pār pūli. To enerģiski mēs nododam no paaudzes paaudzei, viņiem prasa lai viņi „norītu” visādas nevajadzīgas lietas (reliģijā tās bija dievmaizītes, iestāstot, ka tā ir kristus miesa), kā arī stāsts par stārķi un bērnu. [1.2.]
Mūsdienu geštaltterapeite Margaritas Spanjolo – Lobb (Itālijas geštaltterapijas skolas dibinātāja) savā attīstības teorijā uzsver izsalkuma vajadzību zīdainim. Pašā sākumā zīdainis nezina, ka ir izsalcis. Viņš zina tikai to, ka vēderā ir „spridzeklis” un sāk raudāt. Tajā brīdī uzrodas māte, viņa zina, kas jādara. Gadījumā, ja māte neierodas bērns paliek kopā ar šo spridzekli. Bērns nesajūt atbalstu un nonāk trauksmes situācijā. Savukārt, ja māte ierodas laikus robežas nostiprinās. Bērns sāk saprast, ka pastāv robeža, kura tiek sargāta, jo viņš vēl ir ļoti trausls, kad ir izsalcis. Robežas vienmēr veido vidi, tas nav viens un tas pats ko pats bērns dara. Šis piemērs rāda, ka pastāv identificētu attiecību jautājums. Šeit tiek ielikts pamats savu vajadzību apzināšanai un salīdzināšanai ar citiem cilvēkiem. [2.6.]
Poļu psihologs K.Obuhovskis vajadzības plaši apraksta savā grāmatā „Vajadzību galaktika”. Indivīdam var būt daudz vajadzību: pēc seksa, emocionālais kontakts, vajadzība pēc atziņas, barības u.t.t. visas šīs vajadzības virza milzīgs spēks, kurš virza personību pretī rīcībai, bet ja neizdodas šīs vajadzības apmierināt tad iestājas neapmierinātības sajūta. Un ne vienmēr tas ir instinkts. Reizēm mūsu paradumi, kas ir mūsu otrā natūra noved mūs pie noteiktas rīcības. Šie paradumi ir ķīmisku vielu mehānismi, kurus sauc par absistences sindromu. Reizēm šīs vajadzības var būt tik spēcīgas, ka visas pārejās – dabiskās tiek apspiestas, piemēram, gribu jaunu jahtu, mašīnu, māju, drēbes. Tas nekas, ka maize nav skapī, galvenais ir apmierināt šīs sekundārās jeb ieradumu vajadzības. Īpaši šīs vajadzības izpaužas narkomāniem, alkoholiķiem šī kategorija ir gatava atdot visu lai tikai apmierinātu savas mākslīgās vajadzības. [1.6.71.]
Runājot par motivāciju tā ir vēl viena lieta, kas nepieciešama sava veida vajadzību apmierināšanai/realizēšanai. Reizēm šo vajadzību realizēšanai var tikt izmantota uzmācīga ideja, kura nav saistīta ar instinktiem un paradumiem. Šādas domas mēdz gadīties cilvēkiem, kuriem nav dzīves jēgas. Bieži tieši šī kategorija iedzīvojas depresijā. [1.6.72.]
K.Obuhovskis savā grāmatā „vajadzību galaktika” izdala četras pakāpes, viss ir atkarīgs no tā kā viņš tās saprot, ko vēlas dzīvē sasniegt un kā viņš sasniegs:
- Fizioloģiskās vajadzības: vajadzības, kas nepieciešamas indivīda fiziskajai funkcionēšanai. Cilvēkiem ir vajadzīgs stimuls konkrēta pārtika, temperatūra, kurā uzturēties;
- Orientējošās vajadzības: vajadzības pēc pasaules intelektuālas iepazīšanas, kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem un savas dzīves jēgas saskatīšana. Šī veida vajadzība ir prasme orientēties pasaulē;
- Seksuālās vajadzības: dabīgās, bet ne obligātās vajadzības, bez kurām nevar iztikt. Seksuālās vajadzības ir saistītas ar savas sugas turpināšanu un dažādu to formu izpaušanos;
- Psihiskā brīvība: šī brīvība ir visu vajadzību vainags. Visas vajadzības tiek apmierinātas, bet šis process netiek pārtraukts attīstība turpinās visas dzīves laikā. [1.6.83.]
Atgriezīšos nedaudz pie F.Perlza un viņa jaunības gadiem lai uzskatāmāk demonstrētu kā vajadzības parādās un pazūd un kādi apstākļi to ietekmē. Tas notika laikā, kad F.Perlzs dzīvoja Āfrikā. Viņš daudz laika pavadīja apkārtējās vides, cilvēku un kultūras pētniecībā. Pētot Āfrikas faunu un floru viņš uzkrāja daudz faktus un eksperimentēja ar iegūtajiem rezultātiem, tomēr viņš nekādi nespēja savienot un izveidot veseluma (целостную) teoriju. Īsāk sakot viņam kaut kas līdz galam nesanāca. Reiz, kad viņš devās kārtējā pētniecības ekspedīcijā, viņš tā aizrāvās, ka nokavēja pēdējo kamieli, kurš tūristus veda atpakaļ uz bāzes vietu. Palicis pavisam viens F.Perlzs sajuta kā pārtrūkst viņa kontakts ar visu, kas viņam līdz šim bija dārgs. Lietas, kas līdz šim viņam bija dārgas ēdiens, siltums vairs nebija viņu vajadzību virsotnē, viņš sajuta kā mainās vajadzību diapazons. Vēl pēc kāda laika viņš sajuta kā viņa kaulainā roka pieķērās pie kakla un vēdera. Brīdī, kad izsalkums pārauga neirozē jaunais Perlzs pamanīja, ka viņam blakus stāv vesela kaudze ar ziloņu sūdiem, viņš to priekš sevis aktualizēja kā ziloņa sūdi (Elephant Shit). Kļuva skaidrs, ka šī satikšanās nav nejauša. Glābiņš nāca no turienes, kur to pavisam negaida, vēl jo vairāk bija nevēlēšanās lai tieši no šīs vietas palīdzība ierastos. Tajā brīdī, kad Perlzs ar riebumu gremoja šo „Dieva dāvanu” viņam nāca apskaidrība, visi fakti, figūras un saputrotās domas nostājās savā vietā. Viņam kļuva skaidrs teorētiskās ievirzes. [1.5.132.]
Pateicoties dīvainajai dāvanai un noslēpumainajām atklāsmēm visas lietas nostājās savās vietās, tās verbalizējās un tām tika piemeklēta atbilstoša terminoloģija. F.Perlzs visu saprata par ziloni, viņa pieķeršanos, atkarībām, bailēm, vajadzībām, kā arī par sevi, savu Ego, dadu un agresijas izpausmēm. Tika atklātas brīnumainas teorētiskas sastāvdaļas un pārdzīvojumi, pateicoties ziloņa sūdiem (Так были открыты удивительные, но абсолютно реальные те-ориостимулирующие свойства и последствия пережевывания слоновьего дерьма.). F.Perlzs savus atklājumus nepublicēja plašai publikai, bet turpināja pētīt šīs parādības, veica eksperimentus. Viņš šo pieredzi dalīja ar zālīšu vācējiem, augu kolekcionāriem. Kopā ar viņiem naktīs apmeklēja ZOO, un tas viss zinātnes progresa vārdā: (Юный Фриц не стал делать свое открытие достоянием широкой публики, но достоверность его подтвердил путем расширенного повторного воспроизведения опыта, в результате чего несколько носильщиков и собирателей образцов из их экспедиции в дальнейшем сменили профессию и стали всемирно известными учеными). F.Perlzs šo noslēpumu glabāja daudzus gadus un pat desmitgades. Vienā reizē atklātības uzplaiksnījumā viņš ar to padalījās ar saviem skolniekiem. Tomēr tie uztvēra to kā kārtējo metaforu nu jau no vecā F.Perlza. [1.5.142.]
Gonzaks Maskolje grāmatā „Geštaltterapija vakar, šodien, rīt” vajadzības saista ar spēju pielāgoties. Tas ir iespējams, ja dotajā situācijā ir noregulēts līdzsvars starp savām vajadzībām un apkārtējās vides resursiem. G.Maskoljē ir vienisprātis ar P.Gudmenu, kurš savā laikā ir veicis ievērojamu pētījumu par šo tēmu un līdz mūsdienām nekādas izmaiņas nav veiktas. Organisma darbība balstās uz divu veidu vajadzībām:
- Vajadzība saglabāt stabilitāti. P.Gudmens to nodēvēja par pašsaglabāšanos, tā ir nepieciešama lai indivīds nesaplūstu ar vidi;
- Vajadzība pēc izmaiņām, līdzsvara traucējumiem, jaunas pieredzes iegūšana evolucionēšanai un izaugsmei.
Šajā procesā jaunu formu un figūru radīšana spēlē ievērojamu lomu Self funkcijā. Lai radītu ko jaunu ir jāspēj sagraut vecā struktūra, bet tas jau ir stāsts par agresivitāti. [1.4. 60.]
Jaro Starks savā grāmatā „Geštaltterapijas tehnika katrai dienai” runā par atbildības uzņemšanos par savām vajadzībām. Vajadzības rodas un mēs tās vēlamies apmierināt. Autors akcentē dzīves posmu, kad indivīds kļūst patstāvīgs un ir spējīgs uzņemties atbildību par savām vajadzībām.
„Mēs protam atbildēt apkārtējai pasaulei un pielāgoties tai, lai dabūtu to ko vēlamies. Mēs sākam atklāt priekš sevis aizvien jaunus un jaunus veidu savu vajadzību apmierināšanai. Tomēr bieži mēs rīkojamies savādāk, it kā daudzas no mūsu vēlmēm mums ir nepieciešamas izdzīvošanai tieši šodien, līdzīgi kā bērnam būtu nepieciešams mātes piens”. [2.4.59.]
J.Starks uzsver, ja savu dzīvi padarām atkarīgu no materiālajiem labumiem tad ir liela iespēja palikt atkarīgiem no tiem, kļūstam apsēsti. Apzināšanās par savām vajadzībām līdzīgi kā Ego ir svarīga sastāvdaļa, jo centieni saglabāt savu statusu Q atņem pārāk daudz enerģijas, kur izmantot mēs varam citās dzīves situācijās. „Mēs zaudējam apziņu, ka mums ir personīgā atbildība par savu eksistenci un pārtraucam apzināties, ka paši esam atbildīgi par savām izvēlēm un iekrājumiem. Tas var novest pie bezpalīdzības sajūtas un atkarību no apkārtējiem un apkārtējās vides. Mēs kļūstam par pasīvu izmantotāju savā lugā ko saucam par dzīvi, nevis par tās režisoru un vadītāju”. [2.4.59.]
Krievu psiholoģe Tatjna Marjutina savā rakstā „Psihofizioloģiskās vajadzības” raksta, ka cilvēka neapmierinātība un mūžīgie meklējumi ir alkas pēc daudzveidības. Viņa to nosauc par vajadzību pēc jaunas informācijas. Šī informācija spēj nodrošināt psiholoģisko līdzsvaru un organisma ilgtspējīgu darbību. T.Marjutina izdala trīs vajadzību veidus: bioloģiskos, sociālos un ideālos.[2.7.]
Vajadzība pēc emocionālās apmierināšanas ir saistīta ar radīšanu. Viktors Limarevs uzsver, ka mūsdienās šī ir viena no nepieciešamākajām vajadzībām, kas spēj remdēt mūsu izsalkumu. Lai kādas darbības cilvēks neveiktu: garīgas, materiālas, fiziskas u.t.t. saņemtais atalgojums par padarīto tas arī ir noteicošais lai rastos enerģijas apmaiņa starp apkārtējo vidi es tev – tu man. Līdzīgi kā geštaltterapijā starp klientu un terapeitu, kur abas puses ir kontaktā viena ar otru. Vairums cilvēku savu emocionālo izsalkumu apmierina strādājot sfērā, kas saistīta ar materiālo labumu iegūšanu, līdz ar to viņi paši sev apkārt rada aizvien jaunas un jaunas vajadzības, kuras apmierinot saņem baudījumu. [2.8.]
Apetīte rodas ēdot, kas attiecas uz šo nodaļu jūtos pietiekami paēdis, līdz ar to asimilējot šo pieredzi varu secināt, ka mūsdienu bada remdēšana ir vērsta uz pašrealizāciju un kreativitāti. Jaunie apstākļi liek rīkoties dinamiski un aktīvi. Visai šai prizmai cauri vijas vajadzība pēc garīgām vērtībām, kuras mēģina sintezēt un apvienot ar materiālajiem labumiem. Iespējams tas viss nebūtu vajadzīgs dzīvojot Himalajos, bet šeit Eiropā indivīds ir dzimis lai mācītos pielāgoties atbilstoši šeit noteicošajām sociālajām prasībām. Manuprāt, galvenais lai šie pasākumi neaizēnotu savas vajadzības, mērķus un sapņus.
Mūsdienu skatījums uz agresiju
F.perlzs uzskatīja, ka ir nepieciešami zobi, lai būtu iespēja vērst savas destruktīvās funkcijas savā labā. Ja netiek izmantoti zobi, tad sagremojamais materiāls nav pietiekoši apstrādāts un tas nespēj asimilēties. Rezultātā darbības sekas atspoguļojas raksturā un prāta darbībā. Sliktas dentālās attīstības gadījumā cilvēki paliek par „zīdainīšiem”, kuri nekad neizmanto savus zobus.
Turpinot iesākto tēmu nedaudz par pirmo pieredzi bērna dzīvē, kad viņš vēl nav izdalīt no apkārtējās pasaules, savukārt agresivitātes tēma formēja tieši šajā brīdī.
„Ai kāds gardumiņš ir manās rokās, labprāt to apēstu”. Šāda frāze bieži dominē spēlē vecāki – bērni. Vecāki runā par to, ka viņi labprāt nokostu kādu kumosiņu no sava mīļumu pastiprina to ar maigu kodienu. Savukārt brīdī, kad bērniem parādās zobi viņi sāk kost saviem vecākiem. Šis ir tas brīdis, kad viens otru neapēd, bet tiek sajusts iekšējs ķermenisks impulss, kas saistīts ar dentālo (barības) fantāziju. Šāda veida fenomens ir normāla parādība, bet no saprāta puses raugoties ir uzskatāma par iracionālu vai bīstamu.
Savu zobu izmantošana kontakta brīdī ar pasauli ir uzskatāma par agresijas izpausmi un aktīvas izvēles izdarīšana pret kādu objektu: „rausīt, rausīt es tevi apēdīšu...”, „Es nevaru sākt aktīvi darboties, kamēr neiepazīšu šo objektu un neesmu atbildējis uz savu jautājumu – Kāpēc es gribu to darīt?”. Indivīda atbilde ir atkarīga no objekta faktūras: pūkaina spalva tiek novērtēta kā sveša un bīstama, līdz ar to tā ir ātri jāsakampj ar zobiem un jāsarauj gabalos. Kad tas ir izdarīts tad tā ir ātri jāiznīcina (sagremojot). Savukārt maiga faktūra izsauc maiguma sajūtu un vēlmi to paglāstīt un samīļot. [3.6.]
Mentālais metabolisms ir viens no veidiem kā asimilēt garīgo barību. O.Šamsutdinova raksta: mentālais metabolisms – ideja par vielu apmaiņu organismā. Psihe ir dzīva organisms funkcija, kas formējas organisma attīstības laikā, šajā brīdi veidojas un formējas vajadzības. Lai cilvēks varētu sekmīgi attīstīties viņam ir jāiegūst no apkārtējās vides sev nepieciešamās izejvielas. Šī izejvielas nevar asimilēt pa taisno, jo ir nepieciešams pieslēgt savus iekšējos procesus. Lai šo darbu būtu iespējams paveikt ir nepieciešams izveidot sarežģītu uzvedības ķēdi:
- Atrast objektu, kurš satur šīs vielas;
- Šīs objekts ir jāsadala, lai tas kļūtu ērtāks asimilācijai;
- Jāizvada no organisma nevajadzīgās vielas.
Mentālo metabolismu var salīdzināt ar barības uzņemšanu. Šis ir process, kurā pateicoties agresijai cilvēks iegūst sev vajadzīgās vielas sevis un savas psihes uzturēšanai. [3.7.]
Metabolisma teorija akcentē organismu kā atvērtu sistēmu. Mēs norijam barību, pārstrādājam to un asimilējam. Rezultātā barība kļūst par daļu no mūsu ķermeņa. To var attiecināt uz visām organisma funkcijām: mentālā barība tiek uzņemta un tā kļūst par „Self” daļu. Materiāli „Self” ir kontakta pieredze, pieredze, kas ir potenciālo iespēju avots. [3.8.]
Andis Geste rakstā „Agresija dzīvnieku un cilvēku pasaulē” izmanto K.Loransa pētījumus, kurš stāsta par dzīvnieku un cilvēka attiecībām ar saviem sugas brāļiem. Stāsts, ir metaforiski uzbūvēts, un ļauj paskatīties kā zobi tiek pielietoti mūsdienās, lai sasniegtu savus mērķus. Agresija ir viens no pamatelementiem gan starpsugu cīņā par eksistenci, gan vienas sugas pārstāvju starpā. Ja uzplaukusī agresija ir vērsta savu introjektu pārvarēšanai tad tas ir tikai apsveicami. Autors raksta: kaut arī cilvēki kļūst izglītotāki un civilizētāki, agresija mūsu vidū nemazinās. Tā kļūst slēptāka un rafinētāka, bet pašas agresijas principi paliek tādi paši, kādi tie ir dzīvnieku pasaulē. [3.2.]
Autors min avotus, kur cilvēks smeļas „iedvesmu” savas agresijas atbrīvošanai un tā mūsdienās ir TV un kino mākslā. Samērā bieži televīzijas ekrānos var vērot sirdi stindzinošas ainas, kā, piemēram, tīģeris uz dzīvību un nāvi cīnās ar žņaudzējčūsku. Pieveikusi tīģeri, čūska metās savā pēdējā cīņā ar krokodilu utt. Šādas bezjēdzīgas cīņas dabā nenotiek nekad. Šiem dzīvniekiem nav ko savā starpā dalīt, un tas ir tikai TV šovs. Kopumā starpsugu cīņas ar agresijas elementiem dabā ir retums. Daudz ievērojamāk agresija izpaužas tieši cīņās vienas sugas ietvaros. Līdzīgā situācijā ir cilvēks. Uzbrūkot kādam dzīvniekam vai augam, cilvēki parasti izpauž daudz mazāku agresiju, nekā cīnoties ar saviem sugas brāļiem. Tieši konkurence vienas sugas ietvaros ir galvenais agresijas cēlonis. [3.2.]
Izplatīšanās areālā ir kļuvusi viena no svarīgākajām mūsdienās, to parāda šis piemērs: Attālā lauku nostūrī ierodas trīs skroderi un trīs bārmeņi, katrs grib atvērt savu uzņēmumu. Visveiksmīgākajā variantā skroderi savu biznesu veidotu pēc iespējas tālāk viens no otra. Tieši tāpat rīkotos arī bārmeņi, turklāt skroderim ar bārmeni nav savā starpā jācīnās par klientiem, un viņi varētu mierīgi pastāvēt līdzās. Dažādo profesiju pārstāvjiem nav jēgas cīnīties vienam ar otru, līdzīgi kā žņaudzējčūskai nav jācīnās ar tīģeri vai krokodilu. Dabā plaši izplatīta ir teritorijas iezīmēšana. Šīs iezīmes dažkārt norāda ne tikai vietu, kuru aizņem kāds konkrēts īpatnis, bet arī laiku, kad šī iezīme ir atstāta. Piemēram, kaķi spēj precīzi nolasīt atstāto iezīmējumu. Ja iezīme ir svaiga, kaķis strauji maina uzsāktā ceļa virzienu un dodas prom, jo tam nav nekāda vajadzība sastapt savu sugas brāli. Tas palīdz vienā teritorijā veiksmīgi atrasties vairākiem īpatņiem. Zivīm par iezīmēm kalpo raibās ķermeņa krāsas. Ieraugot tādu spilgtu krāsojumu, zivis attālinās viena no otras. Putni iezīmē savu teritoriju ar dziesmām, bet vardes ar kurkstēšanu. Dzīvnieki ir atraduši veiksmīgu veidu kā sadzīvot. Cilvēkam šāda tipa mājieni neiedarbojas, jo viņam pats galvenais izspiest otru no savas vietas lai sekmētu savu pašrealizāciju. [3.2.]
Agresijas akumulācija un spontānums ir lielākie draudi mūsdienu civilizācijai, kurai ir pieejamas lielas tehniskās iespējas. Ja dzīvnieku pasaulē vienmēr uzvar lielākais, izveicīgākais un fiziski stiprākais, tādējādi iegūstot vislielākās iespējas apmierināt savas instinktīvās vajadzības, tad cilvēku sabiedrībā tas ne vienmēr notiek tāpat. Sev tīkamo fiziski vājākais var iegūt, pieaicinot sev palīgā spēkus no malas. Par šo spēku sniegtajiem pakalpojumiem ir jānorēķinās. Loģiski, šādā situācijā, kad valda globāls egoisms un instinktīvo vajadzību apmierināšana tiek pacelta kā visbūtiskākā sabiedrības dzīves sastāvdaļa, ir ērti ieviest kādas nosacītas vērtības, kuras būtu iespējams uzkrāt. Par šādu vērtību kļuva nauda. Ne vienmēr naudas ieguvei ir nepieciešams pielikt lielas fiziskas piepūles. Biežāk šīs vērtības ir iespējams iegūt un uzkrāt, tieši izmantojot izveicīgāku saprātu, kam piemīt viltus. Jo vairāk nosacīto vērtību, jo lielāka iespēja gūt arvien jaunas iespējas apmierināt instinktīvās vajadzības. Apdraudot kādas personas, cilvēku grupas vai sabiedrības naudas krātuvi, tiek aizskarta šo cilvēku pamata interese. Notiek mežonīga cīņa par eksistenci ar maksimālu agresijas izlādi, kas līdzinās dzīvnieku pasaulē novērojamajām “kritiskajām reakcijām” – cīņa uz dzīvību un nāvi. [3.2.]
Agresīva vide pieprasa pašapliecināšanos. Arī cilvēkiem piemīt vajadzība pašapliecināties un primārais citu cilvēku vidū.. Cilvēkam nav tik svarīgs, piemēram, jāņogu krūma vai zvirbuļa novērtējums. Vājuma izpausme agresīvā vidē obligāti tiks sodīta, bet visa cieņa un gods tiks atdots uzvarētājiem un varoņiem. Tādēļ jau no mazotnes cilvēks tiek aicināts visa veida sacensībās. Ja bērnudārzos tās ir rotaļas ar uzvarētājiem, tad vēlāk tās ir sporta sacensības. Turklāt cilvēki sacenšas ne tikai savā starpā, bet pat ar dzīvniekiem. Uzvaras tajā sniedz godu ne tikai pašam uzvarētājam, bet arī visai sabiedrībai, kurā uzvarētājs mīt. Parasti galvenais sacensības motīvs – pašapliecināties un būt kaut nedaudz labākam un pārākam par citiem – tiek maskēts zem dažādiem cēliem lozungiem. Neveiksmes gadījumā zaudētāju var piemeklēt gan individuāla neapmierinātība, gan visas sabiedrības naids un agresija. [3.2.]
