Vienā no semināriem, ko mums Rīgas geštalta institūtā vadīja Ansis Jurģis Stabingis filozofiskajā daļā tika skarts jautājums par patiesību. Cilvēks nezina, kas atrodas ārā viņš var būt pārliecināts tikai par to ko redz un dzird, viss pārējais neeksistē.
Kā piemērs minēts tika Platona ala, kurā attēloti ļaudis, kas ir pieķēdēti pie klints un noraugās uz sienas attēlotajās ēnās. Man ieinteresēja šī bilde un es sāku to pētīt dziļāk. Manī valdīja pretruna es kaut kā nenoticēju teiktajam, jo tad ticībai būtu pienācis gals, jo ticību nevar izskaidrot filozofiski. Tādēļ nolēmu Platona alu paanalizēt no sava redze viedokļa. Es atradu alas retrospekciju, bet uzlabotu variantu. Princips bija līdzīgs kā Platonam, bet tur bija attēloti cilvēki, kuri ir atraduši ko vairāk kā tikai ēnas. Daļa no viņiem ir spējuši izrāpties no alas ārā un ieraudzīt sauli.
Manuprāt, ala patiesībā ir cilvēces un indivīda pašrealizācijas sākums. Sākumā mēs visi esam pieķēdēti un noraugāmies ēnās neapzinoties, ka eksistē kas cits. Ala mums ir kā patvērums vai inkubators, kurā mēs sasniedzam zināmu briedumu. Geštaltā to varētu saukt par priekškontaktu. Nākamais attīstības posms ir kontakts. Kontakts ar sevi un apzināšanās, ka ir kas vairāk nekā ēnas uz sienām. Šajā attīstības posmā rodas vajadzība izzināt, mācīties. Simboliski tas nozīmē atbrīvošanos no važām un virzību uz priekšu. Tas ir ļoti grūti mainīt ierasto vidi un doties meklējumos, jo atrodoties alas lejā ir skaidrs kas sagaida (drošība). Piecelšanās ir vērtējama kā drosmīga rīcība, jo nākas sastapties ar apkārtējo nosodījumu un bailēm. Kontakta fāzē saskaramies ar jauniem apvāršņiem. Izrādās ir kāds, kas šīs ēnas rāda. Uzkavēšanās šajā vidē var būt jautra un sniedz daudz baudas, jo es apzinos, ka es rādu. Esmu kļuvis par daļu no kādreiz nezināmā.
Vienā brīdī es ieraugu ugunskuru aiz kura redzama eja. Tās ir slikti saredzamas, ēnu nosegtas. Es sajūtu, ka pastāv vēl kas lielāks un nezināmāks, kaut kas tāds ko nevar pat vārdos nosaukt. Šajā fāzē ir viegli iestrēgt, jo liekas, ka viss jau ir sasniegts, lai gan tā ir tikai kārtējā ilūzija, bet tā ir tik reāla!!!. Mans acu skatiens ar katru dienu jo vairāk raugās ejas virzienā, līdz vienā reizē vēlme izzināt, kas tur patiesībā ir aiz šī ugunskura kļūst nepanesama. Šī fāze ir iziešana no kontakta un došanās tālākos meklējumos. Terapijā tas ir brīdis, kad terapeits vairs nav nepieciešams un klients pats izdara savu izvēli.
Sākas kārtējais ceļojums Man tā notiek regulāri, brīžos, kad kļūstu pašapmierināts, nevis apmierināts, bet pašapmierināts ar iegūto. Tad dieviņš man dod grūdienu, kas skan apmēram tā: "Pasēdēji pabaudīji, bet tagad turpini pilnveidoties". Lai kā man negribētos es eju, jo pretējā gadījumā es nonākšu alas dibenā atpakaļ pie ķēdes. Tālāk seko iziešana cauri ugunīm un rāpšanās ārā no alas pretī vēl lielākam nezināmajam. Es izrāpšanos no alas uzskatu kā tādu apgaismības sasniegšanu. Bet arī tur ceļš turpinās, tiesa manam saprātam nezināms un svešs. Iespējams tad arī tas ir tas, ko mēs nevaram zināt?
Platona ala - retrospekcija:
